Stereotipi un patiesība par ūdeni

Sabiedrībā vēl aizvien valda uzskats, ka ūdens mums apkārt ir ļoti daudz un ka ūdensapgādes sistēmās tas nonāk no upēm un ezeriem. Patiesībā visur, izņemot Rīgu, to iegūst no ļoti bagātīgiem un drošiem pazemes resursiem, kas ir pilni ar dažādiem sāļiem un minerāļiem.

Attiecībā uz dzeramo ūdeni cilvēkiem vēl aizvien ir daudz stereotipu un aizdomu, piemēram, ka tajā ir hlors, tas garšo slikti vai ka ūdens sagatavošanai tiek izmantotas dažādas ķimikālijas. Tā nav. Hloru Latvijā izmanto tik zemā koncentrācijā, ka to nav iespējams sagaršot un sasmaržot. Ļoti retos gadījumos, tas var būt sagaršojamā koncentrācijā, bet tad iedzīvotāji par to tiek laikus brīdināti. Tas ir stereotips, kas saglabājies no padomju laikiem – agrāk ūdens tiešām tika intensīvi hlorēts. Mūsdienās daudz kas mainījies un ūdensapgādes sistēmas ir būtiski pilnveidotas.

Cilvēki mēdz domāt: ja, vārot ūdeni tējkannā, paliek baltas nogulsnes, tas ir slikti. Gluži pretēji – tas ir labi! Tas ir kalcijs un magnijs, kas mūsu organismam ir nepieciešams. Dzeramajā ūdenī šī koncentrācija nav ierobežota, un atsevišķos gadījumos Latvijā no centralizētās ūdensapgādes sistēmas saņemam tādu ūdeni, ko varētu pat saukt par zemas mineralizācijas minerālūdeni, kas pasaules mērogā ir liela privilēģija. Dzeramais ūdens, kas tiek piegādāts pa centralizēto ūdensapgādes sistēmu ir veselībai drošs, jo par to rūpējās ūdensapgādes uzņēmuma tehniskie darbinieki un inženieri, kuri regulāri pārbauda dzeramā ūdens kvalitāti. Pēdējos 30 gados ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmu pilnveidē ir investēts vairāk nekā miljards eiro, kā rezultātā ir nomainīta liela daļa cauruļvadu un ūdensapgādes sistēmas tehniski ir daudz labākā stāvoklī nekā pirms 30 gadiem.

Dažkārt uz ūdens cauruļvadu virsmas var veidoties bioplēve vai izgulsnēties nogulsnes, piemēram, dzelzs daļiņas, bet tas ir normāli un nekādi neietekmē ūdens drošumu. Ja ilgāku laiku nav būts mājās, tad atgriežoties un atverot dzeramā ūdens krānu iespējams ieraudzīt drusku saduļķojušos ūdeni vai sajust nedaudz sastāvējuša ūdens smaku. Tādā gadījumā  aicinām atgriezt aukstā ūdens krānu un 10-15 sekundes notecināt ūdeni, līdz tas atkal ir dzidrs, vēss un bez nepatīkama aromāta. Ja šķiet, ka notecināt ūdeni ir dārgi, tad tā nav, jo minūtē pa dzeramā ūdens krānu iztek ne vairāk kā 10 litru ūdens, kas iedzīvotājam izmaksā aptuveni divus centus. Pēc ilgstošas prombūtnes obligāti vajadzētu notecināt karsto ūdeni, krānu atgriežot līdz galam un sasniedzot vismaz 55 *C, lai sistēmu profilaktiski izskalotu un nogalinātu nevēlamos mikroorganismus, piemēram, legionellas. Tās remdenā ūdenī var savairoties un, karstā ūdens tvaiku veidā tās ieelpojot, radīt saslimšanu. Tas attiecas gan uz centralizēti piegādāto karsto ūdeni, gan mājās, kur siltais ūdens tiek sildīts ar boileri.

Dzelzs daļiņas ūdenī ir normāla parādība, tomēr ārkārtas gadījumos (cauruļvada plīsums, tuvumā esoši ugunsdzēsības darbi) dzelzs nogulsnes var uzduļķoties, kā rezultātā ūdens var kļūt dzeltens vai brūngans. Ja pēc vairāku minūšu notecināšanas ūdens dzidrums neatgriežas, par to noteikti jāziņo ēkas apsaimniekotājam vai ūdensapgādes uzņēmumam. Tāpat jāziņo, ja parādās netipiska, nepatīkama smarža, piemēram, naftas produktu vai spēcīgas ķīmijas. Arī tad, ja ūdens ilgstoši nešķiet labs, aicinām neklusēt un informēt ūdensapgādes uzņēmumu. Bieži vien problēma ir viegli novēršama.

Vietās, kur cilvēki nav pieslēgušies centralizētajai ūdensapgādes sistēmai regulāri ir jāpārbauda savas ūdens ieguves sistēmas, tās uzturot kārtībā – tīrot atbilstoši instrukcijām, skalojot un mainot filtrus (mehānisko filtru maiņa var būt nepieciešama vienu līdz trīs reizes mēnesī).  Ūdens kvalitāti var ietekmēt arī ūdens ieguves sistēmas tuvumā esoša kanalizācija. Lai mazinātu veselības riskus, iesakām vismaz vienu reizi gadā no ūdens ieguves vietas (akas, spices vai dziļurbuma) paņemt dzeramā ūdens paraugu un nodot sertificētā laboratorijā ūdens kvalitātes analīzes veikšanai. Dārza darbi, mēslošana vai kāda cita darbība, kur tie pielietotas ķimikālijas, var veidot virszemes piesārņojumu un tas var nokļūt vietējā dzeramā ūdens ieguves vietā. Šādā gadījumā dzeramais ūdens vislabāk tiek pasargāts, ja tas tiek iegūts no dziļurbuma, bet vismazāk pasargātās ir akas.

Saistībā ar kanalizāciju ir asociācijas, ka tualetes pods ir kā portāls, kurā, nospiežot tualetes poda pogu, pazūd viss nevēlamais. Tā nebūt nav: Latvijā ir tūkstošiem kilometru gara cauruļvadu sistēma un attīrīšanas iekārtas, kas nodrošina to, lai mūsu rīcība nepiesārņotu vidi. Tualetes podā drīkst nonākt tikai cilvēka radītie bioloģiskie atkritumi un tualetes papīrs. Tādi priekšmeti kā papīra dvieļi, mitrās salvetes, higiēnas preces, tauki, vakardienas zupa vai medikamenti traucē notekūdeņu savākšanu un attīrīšanu, aizsprosto cauruļvadus un piesārņo vidi. Jāatceras, ka pat papīra dvieļi neizšķīst tā kā tualetes papīrs – tie veido pikas, kas rada aizsprostojumus. Savukārt, lai gan uz mitro salvešu iepakojuma norādīts, ka tās bioloģiski noārdās, šajā procesā tās veido garus tekstila pavedienus, kas aptinas ap sūkņu darba ratiem un tos bojā. Notekūdeņu attīrīšanas iekārtās katru dienu nākas savākt tonnām šādu atkritumu. Neatbilstoša kanalizācijas izmantošana var izraisīt avārijas, appludināt pagrabus, dzīvokļus, palielināt uzturēšanas izmaksas un tarifu mums visiem.

Taču kopumā viena no lielākajām tuvākās nākotnes problēmām ūdenssaimniecībās ir darbaspēka trūkums. Sabiedrībā šī nozare tiek uztverta kā pašsaprotama, taču aiz tās stāv milzīgs darbs. Latvijā ūdenssaimniecības nozarē strādā ap 3000 speciālistu, bet profesionālās izglītības iestādes ik gadu absolvē ne vairāk kā padsmit jaunu speciālistu, savukārt inženieru līmenī visā Latvijā ir tikai divi vai trīs absolventi gadā. Ļoti ceram uz jauniešu un pārējās sabiedrības izpratni, ka bez šīs nozares nevar pastāvēt neviena mājsaimniecība, ražotne vai juristu birojs. Otrs izaicinājums ir investīcijas. Tuvāko 20 gadu laikā nozarē vajadzēs ieguldīt vairākus miljardus eiro, lai izpildītu gan šī brīža normatīvo regulējumu, gan nākotnes prasības. Ar laiku tas noteikti atspoguļosies arī ūdensapgādes un kanalizācijas tarifā un ikmēneša maksājumos par šo ārkārtīgi svarīgo pakalpojumu.

Raksts tapis sadarbībā ar LŪKA izpilddirektoru Sandi Dejus.
Informācijas avots: laikraksts “Kurzemnieks”