Ūdenssaimniecības pakalpojumu nodrošināšana krīzes laikā

Ūdenssaimniecība nav dabas parādība, bet gan smags un rūpīgs, kā arī atbildīgs darbs. Diemžēl nereti sabiedrība un varbūt pat mēs paši neapzināmies šī darba nozīmi cilvēka un pilsētas ikdienas eksistences nodrošināšanā. Jau 3. gs. p.m.ē. Aristotelis norādīja: “Pārtraukta vai piesārņota ūdensapgāde ir ātrākais veids, kā sagraut civilizāciju”. 2026. gada 22. augustā piedzīvotā vētra Priska Latvijā to apstiprināja. Vai esam gatavi ārkārtas apstākļos nodrošināt drošu un nepārtrauktu ūdensapgādes un kanalizācijas pakalpojumu pieejamību?

Kas ir krīze? 

Krīze pēc būtības ir bīstams, sarežģīts, smags stāvoklis. Krīze ūdenssaimniecībā ir situācija, kad apdraudējuma vai infrastruktūras darbības traucējumu dēļ tiek būtiski ierobežota vai pārtraukta sabiedrībai un videi drošu ūdenssaimniecības pakalpojumu nodrošināšana.  Lai gan ūdenssaimniecības pakalpojumi ir kritiski sabiedrības uzturēšanai pilsētvidē, tie ne vienmēr ir atzīti par kritiski svarīgiem pakalpojumiem ar atbilstošām prasībām to uzturēšanā un īstenošanā. Ļoti būtiska ir ūdenssaimniecības pakalpojumu nepārtrauktības plānošana, tomēr lielā daļā gadījumu tā vēl aizvien ir pašu ūdenssaimniecības uzņēmumu iniciatīva un pašaizliedzība nevis nacionāla mēroga prasību ieviešana. Neatkarīgi no ūdenssaimniecības objekta vai sistēmas lieluma, būtu jāizvērtē iespējamie riski to atteices gadījumos, kā arī, sākot ar augstāko risku sistēmām, jāievieš darbības nepārtrauktības plāni. Plānu izstrādes ietvaros nepieciešams savlaicīgi plānot uzņēmuma resursus un darbības dažādu krīzes situāciju un apdraudējumu gadījumos, lai būtu pakalpojumu būtu iespējams nodrošināt.

Minimālais pakalpojuma apjoms

Lai gan ūdenssaimniecības izstrādā darbības nepārtrauktības plānus, tomēr to pamatā vajadzētu būt minimālajam pakalpojuma apjomam, ko tām būtu jānodrošina dažādās krīzes situācijās. Piemēram, minimālas spiediens un ūdens patēriņš ūdensapgādes sistēmās, iespējamas atkāpes no ūdens sagatavošanas kvalitātes prasībām, notekūdeņu pārsūknēšanas vai attīrīšanas apjoms, kā arī potenciālais krīzes norises ilgums, kam būtu jānodrošina noturība. Diemžēl, šobrīd nacionālā mērogā šādas prasības vai metodika to izstrādei nav definētas, līdz ar to ūdenssaimniecības darbības nepārtrauktības plāni tiek izstrādāti atbilstoši ļoti dažādiem scenārijiem par minimālā pakalpojuma apjomu. Vienai no valstiskām prioritātēm ūdenssaimniecības pakalpojumu nepārtrauktības nodrošināšanā ir jābūt minimālā pakalpojuma apjoma noteikšanai.

No minimālā pakalpojuma apjoma kritērijiem tieši atkarīgas ir gan sistēmas un iekārtas, kas jāparedz ūdenssaimniecības infrastruktūrā, piemēram, ģeneratori, un sakaru ierīces, gan kritiskā personāla kvalifikācijas, prasmes un apjoms.

Kurš pakalpojums ir prioritārs

Bez ūdens nav dzīvības, bez kanalizācijas – civilizācijas. Karš Ukrainā mums māca, ka antisanitārie apstākļi, kas rodas kanalizācijas pakalpojumu nepieejamības rezultātā, cilvēkam un kopienai ir ārkārtīgi bīstami. Jā, ūdensapgāde ārstniecības iestādēm, sociālās aprūpes centriem, izglītības un citām iestādēm ir kritiski svarīga. Vienlaikus jāapzinās, kādus riskus sabiedrības veselībai un videi rada kanalizācijas pakalpojuma pārtraukšana. Kritiski svarīgi ir salāgot ūdensapgādes, tajā skaitā decentralizētas, sistēmu darbību ar notekūdeņu novadīšanas sistēmu darbību un tās iespējām. Ja apdzīvotā vietā nav iespējams novadīt notekūdeņus, tad būtiski jāierobežo vai pat pilnībā jānoslēdz arī ūdensapgāde. Pretējā gadījumā pilsētvidē, pārplūstot kanalizācijai, var rasties sabiedrības veselībai bīstami un antisanitāri apstākļi.

Darbības nepārtrauktības plānu un citu organizāciju plānu integrācija

Gan ūdenssaimniecībām, kas ir kritiskās infrastruktūras objekti, gan ūdenssaimniecībām, kas vēl oficiāli nav par tādām uzskatāmas, ir svarīgi plānot savu darbības nepārtrauktību un izvērtēt, kādus pamatpakalpojumus un to minimālo apjomu ūdenssaimniecība spēj un spētu nodrošināt, savu kritisko personālu, kas būtu spējīgs rīkoties krīzes apstākļos, kā arī darbībai nepieciešamo nodrošinājumu un rīcības algoritmus krīzes laikā. Plānojot pakalpojumu nepārtrauktību ir būtiski ņemt vērā, ka tā nav iespējama bez citu institūciju – pašvaldības, civilās aizsardzības – klātbūtnes. Ir svarīgi visām iesaistītajām pusēm radīt savstarpēji saprotamu, īsu un skaidru, kā arī, pats galvenais, praktiski izmantojamu rīcības shēmu un saziņas sistēmu, kas parāda, kurš pieņem lēmumus, kurš sniedz informāciju, kurš nodrošina resursus un kā notiek savstarpējā koordinācija.

Finanšu resursi darbības nepārtrauktības plānošanai un nodrošināšanai

Ūdenssaimniecības pakalpojumu darbības nepārtrauktība nav iespējama bez atbilstošiem finanšu resursiem. Jau gatavojoties krīzei un krīzes situācijā ūdenssaimniecībām ir nepieciešami papildu līdzekļi elektroenerģijai, degvielai, rezerves iekārtām, materiāliem, personāla nodrošināšanai un citiem steidzamiem izdevumiem. Vienlaikus arī būtisku ieņēmumu samazināšanās gadījumā uzņēmumam jāturpina maksāt algas, norēķināties ar piegādātājiem un segt citus kritiski svarīgus izdevumus. Katrai ūdenssaimniecībai ir svarīgi apzināt savas finanšu rezerves, spēt noteikt prioritāros maksājumus un rīcību situācijā, ja tiek traucēta vai aizkavēta rēķinu apmaksa.

Būtiskākie izaicinājumi

Lai kādus plānus un stratēģijas mēs gatavotu, galvenais ir cilvēks. Ikvienam ir jāsaprot, ka krīzes stāvoklis ietekmē cilvēka domāšanu, sajūtas un uzvedību. Tas ir jāpieņem un jābūt skaidrai izpratnei, ko ar to iesākt. Tāpēc būtiski ir apzināt, kas ir tie kritiskā personāla cilvēki, kas būtu gatavi krīzes situācijās turpināt savu darbu, lai nodrošinātu ūdenssaimniecības pakalpojumu nepārtrauktību. Nedrīkst aizmirst par aizsardzības līdzekļu pieejamību, regulārām apmācībām un zināšanu pilnveidi. Tikai atkārtojamība un gatavība var palīdzēt cilvēka prātam samazināt emocionālu virsroku, kas kavē saprātīgu lēmumu pieņemšanu. Vienlaikus ļoti svarīgi ir turpināt un meklēt arvien jaunas iespējas pieredzes un zināšanu apmaiņai, tostarp starptautiskā līmenī, par labajām praksēm krīžu pārvaldībā. Ne mazāk svarīga ir savlaicīga un efektīva sadarbība starp visām iesaistītajām pusēm – pašvaldībām, valsts un aizsardzības institūcijām. Jā, tas var būt izaicinājums, bet strādājot viena mērķa vārdā, mēs varam būt koordinēti un rīkoties savstarpēji saprotami. Galvenais – skaidra, tieša komunikācija gan savstarpēji, gan ar sabiedrību.